Zivs
Pelēkā gurnēla
Eutrigla gurnardus
Ārpus sezonas
—
Zvejas zona
Savvaļas
Izcelsmes
24 cm
Minimālais izmērs
Apraksts
Tāpat kā visiem Triglidae dzimtas pārstāvjiem, tam ir masīva galva, ko aizsargā kaulu plāksnes. Tā purniņš ir īss un beidzas ar diviem maziem smailiem galiem. Tā krūšu spuru pirmie trīs stari ir brīvi, locīti un kustīgi. Tie kalpo kā maņu orgāni, lai uztvertu medījumus nogulsnēs, un ļauj zivij pārvietoties pa grunti. Tas ir galvenais identifikācijas kritērijs. Sānu līnija ir klāta ar asām kaulu plāksnēm (vārdiņiem), kas to padara ļoti raupju uz taustes. Mugura parasti ir pelēkbrūna, dažreiz zaļgana, izrotāta ar maziem baltiem plankumiem. Vēders ir sudrabaini balts. Atšķirībā no sarkanās grundas, tās krūšu spuras nav apmales ar spilgti zilu krāsu. Tās vidējais garums ir 25–30 cm, bet maksimālais garums var sasniegt 60 cm.
Dzīvotne
Tā ir bentiska zivs, kas dzīvo kontinentālajā šelfā. Tā dod priekšroku smilšainiem, dūņainiem vai grantsainiem gruntiem, kur tā var izmantot savas brīvās spuras, lai rakņātos gruntī. To var sastapt no krasta līdz aptuveni 150 metru dziļumam, lai gan izņēmuma gadījumos tā var nolaisties līdz pat 300 metriem. Tā ir izsalkusi plēsēja, kas barojas ar mazām zivīm (sardelēm, grunduļiem), garnelēm un krabjiem. Ir zināms, ka, atrodoties stresa situācijā vai tiktot noķerts, tā rada skaņas (grūstīšanu), liekot vibrēt savai peldpūslītei.
Izplatīšana
Tas ir ārkārtīgi izplatīts Ziemeļjūrā, Lamanša šaurumā un Gascognas līcī. Tā sastopama arī visā Vidusjūrā (lai gan nedaudz retāk nekā sarkanā grundule) un Melnajā jūrā. Tā sastopama no Norvēģijas un Islandes līdz Marokas un Mauritānijas krastiem dienvidos.